Civilā aizsardzība (CA) kā valsts aizsardzības sistēmas sastāvdaļa attīstības gaitā pilnveidojusies, sākot no 1934.gadā Latvijā ieviestās vietējās pasīvās pretgaisa aizsardzības sistēmas līdz mūsdienām. CA pirmsākumi saistīti ar aviācijas parādīšanos Pirmā Pasaules kara laikā (1914-1918), kad daudzās valstīs organizēja vietējo pretgaisa aizsardzību.
1949.gada 12.augustā Diplomātiskajā konferencē Ženēvā, pieņēma IV Ženēvas konvenciju par civilpersonu aizsardzību kara laikā, kas stājās spēkā 1950.gada 21.oktobrī. Konvencija noteic sevišķu aizsardzību civiliedzīvotājiem, sievietēm un bērniem, kā arī aizliedz bezmērķīgu personiskā īpašuma, sabiedrisko, kooperatīvo organizāciju un valsts īpašuma iznīcināšanu.
Civilās aizsardzības emblēma
Vietējā pretgaisa aizsardzība 1930-tie gadi, 1940.gads
Jau 20.gs. trīsdesmito gadu sākumā Latvijā pieņēma vairākus likumus un izdeva attiecīgas instrukcijas par pasīvo aizsardzību pret uzbrukumiem no gaisa, iedzīvotāju apgādi ar gāzmaskām, patvertņu celtniecību u.c.. Vietējā pretgaisa aizsardzība (VPGA) bija pakļauta Iekšlietu ministrijai.
1934.gada 20.oktobrī pieņēma likumu par pasīvo gaisa aizsardzību pret uzbrukumiem no gaisa, un 1935.gadā armijā nodibināja Pasīvās gaisa aizsardzības priekšnieka posteni, pasīvās gaisa aizsardzības dienestu pakļaujot gaisa aizsardzības priekšniekam, šajā amatā iecēla pulkvedi Jāni Ozolu.
1936.gada maijā Ministru kabinets apstiprināja Valsts pasīvās gaisa aizsardzības plānu, kur noteica, ka pirmām kārtām pret uzbrukumiem no gaisa nodrošināmi vairāk apdraudēti rajoni un objekti galvaspilsētā un apriņķu pilsētās un tikai pēc tam aizsardzība pakāpeniski izveidojama pārējās pilsētās un ciemos.
Pasīvās aizsardzības organizācijā ietilpa vairāki dienesti: trauksmes, kārtības, sanitārās palīdzības, degazācijas, ugunsdzēsības, tehniskās palīdzības un apgādes dienesti; un katram no tiem bija noteikti attiecīgi uzdevumi.
Valsts un pašvaldību iestādēm pasīvai aizsardzībai pret gaisa uzbrukumiem bija uzdots sagatavot valsts ierēdņus un pašvaldību darbiniekus, mācību iestādēm skolu jaunatni pēc attiecīgi izstrādātām mācību programmām, bet pārējo pilsoņu izglītošanai rīkoja kursus, priekšlasījumus u. tml., par kuru sarīkošanu rūpējās rajona pasīvās aizsardzības priekšnieks.
1930.gadu beigās Latvijas Republikā bija rīkoti vairāki pasīvās gaisa aizsardzības manevri, kuros piedalījās ne tikai karaspēka daļas, bet arī pilsētas iedzīvotāji.
Rīgas Ugunsdzēsēju komandas IV. nodaļas ugunsdzēsējs pārbauda pretgaisa aizsardzības trauksmes signālierīces, 1939.gads (LUM 8265/1)
1939.gada 18. un 19.septembrī notika pirmie vispārējie gaisa aizsardzības manevri visas valsts mērogā, lai pārbaudītu trauksmju, novērošanas un kārtības dienesta darbību, aptumšošanas iespējas pilsētās un uz laukiem, valsts un centrālo iestāžu pasīvās gaisa aizsardzības orgānu darbību, atsevišķo pasīvās gaisa aizsardzības komandu gatavību un iedzīvotāju izturēšanos un gatavību pašaizsardzībai.
Pamatojoties uz Valsts pasīvās aizsardzības plānu pret uzbrukumiem no gaisa Latvijas Republikā dažu gadu laikā bija izdoti vairāki Ministru kabineta noteikumi un instrukcijas.
Lai samazinātu zaudējumus civiliedzīvotāju vidū ienaidnieka uzbrukuma gadījumos no gaisa, likums „Par pasīvo aizsardzību pret uzbrukumiem no gaisa” paredzēja drošu telpu ierīkošanu pret gāzēm un bumbām - t.s. patvertnes.
1937.gada pavasarī Sarkanā krusta žēlsirdīgo māsu skolas jaunceltnē Rīgā, Jāņā Asara ielā 3, izbūvēja pirmo moderno patvertni-ambulanci ar ietilpību 300 cilvēkiem.
1938.gada septembrī, iedzīvotājiem publiskai apskatei atvēra Iekšlietu ministrijas nama pagrabā izbūvēto gāzu patvertni, kuru ieteica kā paraugu namsaimniekiem, kuri savos namos vēlējās iekārtot patvertnes.
Iekšlietu ministrijas pagrabā izveidota patvertne, 1938.g.
1938.gada 28.septembrī Valsts un Ministru Prezidents Kārlis Ulmanis izsludināja Likumu par iedzīvotāju apgādi ar tautas gāzmaskām. Šis bija viens no svarīgākajiem likumiem Pasīvās aizsardzības pret uzbrukumiem no gaisa „Pašaizsardzība” sistēmā. Saskaņā ar likuma 2.pantu, 1938.gada 15.decembrī tika izdota „Instrukcija pie likuma par iedzīvotāju apgādi ar tautas gāzmaskām”.
1938.gada nogalē viens no lielākiem valsts rūpniecības uzņēmumiem — Valsts elektrotehniskā fabrika (VEF) uzsāka gāzmasku izgatavošanu. Izveidojot tautas gāzmaskas paraugtipu, tika ņemtas vērā visas ķīmiskā uzbrukuma iespējamības.
VEF Tautas gāzmaska, 1939.gads (LUM 9367)
Instruktoriem bija uzdots apmācīt iedzīvotājus pašaizsardzībai un gāzmasku lietošanai, t.sk. kopšanai un glabāšanai.
Rīgas Ugunsdzēsēju komandas ugunsdzēsēji pretgaisa aizsardzības mācībās, 1938.-1939.g., (LUM 7945/4)
1939.gada 24. maijā Valsts pasīvās gaisa aizsardzības priekšnieka amatu apvienoja ar lekšlietu ministrijas pasīvās gaisa aizsardzības priekšnieka amatu, lai apvienotu visas valsts pasīvās gaisa aizsardzības vadību.
1940.g. Iekšlietu ministrijas Rīgas pasīvās gaisa aizsardzības priekšnieka palīgs Ābelītis Mārtiņš Miķeļa dēls, 1940.g.
Vietējā pasīvā pretgaisa aizsardzība 1940.-1950.gadi
1940.gada 26.septembrī pieņemts Latvijas PSR Tautas Komisāru Padomes lēmums Nr.216 par Latvijas PSR Iekšlietu Tautas Komisariāta Pasīvās gaisa aizsardzības pārvaldes pakļaušanu tieši Latvijas PSR Tautas Komisāru Padomei un tās pārdēvēšanu par Vietējās gaisa aizsardzības pārvaldi.
1940.gada decembrī Padomju Latvijas Komunistiskās (boļševiku) partijas (LK(b)P) 9.Kongress pieņēma Lēmumu par brīvprātīgas masu aizsardzības organizācijas - Aizsardzības, aviācijas un ķīmiskās aizsardzības attīstības veicināšanas biedrības (turpmāk – Osoaviachima) izveidošanu Latvijas PSR.
Osoaviachim's sagatavoja speciālistus individuālai un kolektīvai pretgaisa, un pretķīmiskai aizsardzībai (saīsināti PVHO), vēlāk - normai “Gatavs pretgaisa un ķīmiskai aizsardzībai”, kā arī sagatavoja speciālistus militārai aizsardzībai.
OSOAVIACHIM kursu dalībnieki, 6.rindā otrā no labās Velta Spilveniece, 1944.gads (LUM 2863)
Savu ieguldījumu iedzīvotāju aizsardzības nodrošināšanai sniedza nevalstiskā organizācija - Sarkanais Krusts, uz kura bāzes vēlāk tika veidots civilās aizsardzības Medicīnas dienests.
Vēstures avotu informācija par pasīvo pretgaisa aizsardzību vācu okupācijas laikā (1942.-1943.g.g.) ir visai skopa.
Aviācijas bumbu un degbumbu neitralizācijas nodarbības Uzvaras laukumā Pārdaugavā 1942.g. vasarā.
Beidzoties Otrajam Pasaules karam Latvijas PSR pasīvās pretgaisa aizsardzības vienības veica pēckara atjaunošanas darbus, un viens no svarīgākajiem pasākumiem civiliedzīvotāju interesēs bija teritorijas attīrīšana no mīnām, lādiņiem, nesprāgušām aviobumbām un citiem spridzekļiem, līdz ar to vietējie iedzīvotāji tika iesaistīti OSAAVIAHIM (vēlāk pārdēvēts DOSAAF) organizētajos kursos, apmācībās, arī atmīnēšanas darbos.
Latvijas PSR Osoaviachima Centrālās padomes Statistiskā atskaite par 1944.gada IV kvartālu
Līdz 1944.gada IV kvartāla sākumam uzskaitē bija 1219 cilvēki, bet IV kvartāla beigās jau uzskaitīti 4 328 cilvēki
Lai nostiprinātu pretgaisa aizsardzību bija pieņemts LK(b)P Rīgas komitejas biroja 1944.gada 14.novembra lēmums par vietējo pretgaisa aizsardzību, uzdodot izveidot pretgaisa aizsardzības bataljonus, nodrošināt telefonu sakarus starp pilsētas aizsardzības štābu un rajoniem, kā arī ievērojamākajiem objektiem un novērošanas torņiem. Rīgas dzīvojamo māju un ievērojamāko objektu aizsardzībai izveidot pašaizsardzības kopas. Osoaviachima Rīgas padomei bija uzdots izveidot kolektīvo pretgaisa aizsardzību — patvertņu sakārtošanu.
1950.gados Latvijas PSR sākās intensīva civilās aizsardzības vadības punktu, komandpunktu, aizsargbūvju un citu aizsardzības objektu celtniecība, pagrabtelpu pielāgošana patvertnēm, noliktavu mobilizācijas rezervēm pielāgošana un būvniecība sakarā ar mobilizācijas rezervju apjoma palielināšanu, stacionāro dezaktivācijas punktu būvniecība u.c., kur tika ieguldīti ievērojami līdzekļi.
1955.gada 29.jūnijā PSRS Ministru Padome pieņēma lēmumu "Par pasākumiem VPGA gatavības pilnveidošanā, lai aizsargātu iedzīvotājus un rūpniecības objektus no kodolieročiem" un "Par medicīniskās palīdzības pasākumu nodrošināšanu iedzīvotājiem kodolieroču pielietošanas gadījumā."
1956.gada 14.aprīlī bija pieņemts jauns „PSRS Aizsardzības ministrijas nolikums par vietējo pasīvo pretgaisa aizsardzību”, kas attiecās uz iedzīvotāju obligāto izglītošanu aizsardzībai pret masu iznīcināšanas ieročiem.
Foto-stends par iedzīvotāju pretatomu aizsardzību iedzīvotāju izglītošanai, 1950.g.beigas-1960.g.g.
PSRS DOSAAF (Vissavienības Sarkanā Karoga ordeņa armijas, aviācijas un flotes sadarbības brīvprātīgā biedrība) Centrālās Komitejas Goda raksts Latvijas PSR Republikāniskās DOSAAF komitejas Vietējās pretgaisa aizsardzības Rīgas skolai par sekmīgu kontroles uzdevumu izpildi sagatavojot Vietējo pretgaisa aizsardzības kontingentu, 1958.gada 12.aprīlis
Vietējās pasīvās pretgaisa aizsardzības transformācija par civilo aizsardzību
1961.gadā vietējo pretgaisa aizsardzības sistēmu transformēja par civilo aizsardzību (turpmāk CA), izmainot tās funkcijas - CA kā valsts aizsardzības pasākumu sistēmas sastāvdaļas uzdevums bija plānot un realizēt pasākumus, lai aizsargātu iedzīvotājus, nodrošinātu tautsaimniecības objektu darbībai nepieciešamos apstākļus kara laikā, veiktu glābšanas un neatliekamos avārijas un atjaunošanas darbus, ja pretinieks lietojis masveida iznīcināšanas ieročus.
CA Padomju Savienībā, t.sk. Latvijas PSR bija ne tikai valsts aizsardzības pasākumu sistēma, bet arī visas tautas lieta, kur katrs padomju pilsonis aktīvi piedalījās civilās aizsardzības pasākumos, izpildot savu pienākumu pret Dzimteni.
Īpašu uzmanību CA pievērsa aukstā kara laikā, kad galvenais uzdevums bija iedzīvotāju aizsardzība iespējamā kara gadījumā, pielietojot atomieročus un ķīmiskos ieročus. Izmainījās arī CA stratēģija kā vienu no galvenajiem uzdevumiem nosakot iedzīvotāju evakuāciju apdraudējuma gadījumā.
Latvijā un arī citās Padomju Savienības republikās par civilās aizsardzības sistēmas darbību atbildīgs bija Ministru Padomes priekšsēdētājs, vienlaicīgi - civilās aizsardzības priekšnieks, bet civilās aizsardzības darba plānošanu, organizāciju un kontroli veica Latvijas PSR Civilās aizsardzības štābs, kas operatīvi bija pakļauts arī Baltijas kara apgabalam.
Fragments no Ministru Padomes priekšsēdētāja klasificētā sevišķi slepenā plāna ( eks. Nr.1 ), 1982.gada 25.maijs (LUM 8955).
Neatliekamo pasākumu plāns ieviešot „Paaugstinātu gatavību” (17 pasākumi), Neatliekamo pasākumu plāns ieviešot gatavību „Militāra apdraudējuma gadījumā” (13 pasākumi), Neatliekamo pasākumu plāns saņemot rīkojumu ieviest „Pilno gatavību” (34 pasākumi), Neatliekamo pasākumu plāns ienaidnieka pēkšņa kodoluzbrukuma gadījumā. Plānu parakstījis LPSR Ministru Padomes priekšsēdētājs J.Rubenis.
LPSR Ministru Padomes priekšsēdētājs, CA priekšnieks Jurijs Rubenis, (amatā no 1970.g. 05.maija līdz 1988.g. 06.oktobrim)
Republikas CA štābu, Rīgas pilsētas rajonu un republikas pakļautības pilsētu - Daugavpils, Liepājas, Ventspils, Rēzeknes, Jelgavas štābus daļēji komplektēja no padomju armijas virsniekiem, kurus speciāli sagatavoja papildus kursos Maskavā vai attiecīgā republikas galvaspilsētā.
Republikas rajonos darbojās civilās aizsardzības štābi 4-5 civilpersonu sastāvā, kas veica civilās aizsardzības plānošanu, organizēja aizsardzības pasākumus un vadīja dažāda veida katastrofu seku likvidācijas darbus. Kara gadījumā bija paredzēts papildināt štābus, piesaistot mobilizācijas resursus.
Civilās aizsardzības štāba operatīvajā pakļautībā bija Latvijas PSR mehanizētais civilās aizsardzības pulks (k/d 42216), Radiācijas un ķīmiskās izlūkošanas vads ar speciālo tehniku, kas bija dislocēti Sužos (Rīgas rajonā), kā arī Siguldā dislocēts mobilais sakaru mezgls.
Komandējošais sastāvs Latvijas PSR civilās aizsardzības mehanizētā pulka (k/d Nr.42216) teritorijā, Sužos, Rīgas rajons, 1986.gads (LUM 9348)
Republikas CA štābā darbojās šādas struktūrvienības – Sakaru un apziņošanas nodaļa, Inženiertehniskā nodaļa, Medicīnas nodaļa, Radiācijas un ķīmiskās aizsardzības nodaļa, Evakuācijas un izmitināšanas nodaļa, Materiāli tehniskā nodrošinājuma nodaļa, Operatīvā nodaļa, Slepenā nodaļa un Mobilizācijas nodaļa.
Klasificētais sevišķi slepenais Latvijas PSR Civilās aizsardzības priekšnieka darba kalendārais plāns kara laikam (LUM 8911)
Latvijas PSR CA štāba priekšnieka lēmums CA sistēmas darbībai dažādās situācijās:- pēkšņa pretinieka uzbrukuma gadījumā;- plānveida CA sistēmas izvēršanas gadījumā;- CA štāba un Sakaru punkta veicamie pasākumi ieviešot CA sistēmas gatavību;- savstarpējās sadarbības organizācija, apziņošanas un sakaru vadības sistēmas CA ietvaros. (Slepena-nosvītrots) eks. Nr.1 (LUM 8946)
CA organizēja valsts pārvaldes iestādes, kā arī ministriju, resoru, uzņēmumu, iestāžu, mācību iestāžu, kolhozu un padomju saimniecību vadītāji. CA pasākumu realizāciju un civilās aizsardzības resursu pastāvīgu gatavību darbībai nodrošināja republikas Ministru padomes, ministriju, resoru, organizāciju, kolhozu un padomju saimniecību vadītāji, darbaļaužu deputātu padomju izpildu komiteju, kā arī uzņēmumu, iestāžu un mācību iestāžu vadītāji, kuri vienlaikus bija atbilstoša līmeņa CA priekšnieki.
CA pasākumus ministrijās, resoros, tautas saimniecības objektos, iestādēs un mācību iestādēs kontrolēja partijas orgāni.
CA dienesti, to izveides principi un uzdevumi
Uz ikdienā darbojošos valsts, pašvaldību dienestu un uzņēmumu bāzes tika izveidoti attiecīgi dienesti un noteikti to galvenie uzdevumi miera laikam un kara apstākļiem. Katram no šiem dienestiem bija pakļauti uzņēmumos un iestādēs attiecīgi izveidoti nemilitarizēti civilās aizsardzības formējumi un speciālie formējumi, atbilstoši uzņēmuma profilam un strādājošo daudzumam.
Pilsētas, rajona civilās aizsardzības organizācija (LUMp1690)
Sakaru dienestu organizēja uz pilsētas sakaru uzņēmuma, iestādes bāzes. Dienestam bija paredzēts nodrošināt drošus CA priekšnieka sakarus ar rajonu un tautsaimniecības objektu CA priekšniekiem un dienestu priekšniekiem, veikt savlaicīgu izziņošanu iedzīvotājiem un amatpersonām par iespējamā ienaidnieka uzbrukuma draudiem, apvidus radioaktīvā saindējuma briesmām, kā arī par ķīmisko un bioloģisko ieroču lietošanu vai apdraudējumu. Viens no galvenajiem Sakaru dienesta uzdevumiem bija novērst avārijas sakaru tīklos un iekārtās kara laikā.
Kuldīgas rajona CA Sakaru dienesta darbs republikāniskajās CA štābu mācībās, 1966.gada oktobris (Foto no albuma LUM 9390)
Ugunsdzēsības dienestu veidoja uz pilsētas ugunsdzēsības struktūrvienības bāzes, Inženierdienestu izveidoja uz pilsētas celtniecības organizāciju bāzes, Medicīnisko dienestu uz pilsētas veselības aizsardzības nodaļas bāzes, Tehnisko dienestu veidoja uz apvienības „LAUKTEHNIKA”, remont-darbnīcu, mašīnu apkopes punktu u.c.uzņēmumu bāzes utt. un katram dienestam bija uzdoti attiecīgi uzdevumi.
Valmieras rajona medicīnas dienesta CA mācības,1987.g.. (Foto no albuma LUMp 1896)
Cēsu 8. Ceļu remonta un būvniecības pārvaldes CA objekta skate, 1980.gadi
Vispārēja obligāta amatpersonu, iedzīvotāju apmācība civilajā aizsardzībā. CA propaganda
Iedzīvotāju izglītošanai rīcībai katastrofās republikā darbojās 15 dažāda līmeņa civilās aizsardzības kursi, tai skaitā Republikas civilās aizsardzības kursi ar savu bāzi Rīgā, Pētersalas ielā 10, gada laikā apmācot ap 10-12 tūkstošiem cilvēku, t.sk. dažāda līmeņa amatpersonas un speciālistus.
Republikāniskajos kursos Rīgā apmācīja ministriju, iestāžu, objektu vadošos darbiniekus un civilās aizsardzības štābu priekšniekus. Republikas ministriju ministrus vismaz reizi trijos gados izglītoja Centrālie civilās aizsardzības kursi Maskavā.
Republikas pakļautības pilsētu un Rīgas pilsētas rajonu kursos, kā arī starprajonu kursos apmācīja CA instruktorus un zemāka līmeņa speciālistus.
Civilās aizsardzības sanitāro posteņu un formējumu mācības Raiskuma ciemā, 1983.gadā Priekšplānā no kreisās: Oļģerts Praličs, Cēsu rajona CA Mācību centra priekšnieks, otrais – Georgs Mašlakovs, Cēsu rajona CA štāba priekšnieks sarunā ar Raiskuma ciema sanitārās kopas dalībniecēm. Otrajā rindā no labās Sarma Ozoliņa, Cēsu rajona Sarkanā krusta komitejas priekšsēdētāja (LUMp 1893)
Ik gadu organizēja civilās aizsardzības mācības 5 - 6 rajonos un vienā no republikas pakļautības pilsētām. Republikas mācības organizēja reizi trijos gados. Mācību scenāriju un programmu sagatavoja Civilās aizsardzības štābs, saskaņojot ar Ministru padomes priekšsēdētāju, kurš bija atbildīgs par civilās aizsardzības sistēmas gatavību valstī.
Liela vērība tika pievērsta civilās aizsardzības zinību propagandai. Propagandas nolūks bija izskaidrot metodes un paņēmienus aizsardzībai pret masveida iznīcināšanas ieročiem, popularizēt civilo aizsardzību un tās uzdevumus, izskaidrot CA pasākumu nozīmi, morāli un psiholoģiski sagatavot iedzīvotājus kodoluzbrukuma gadījumam. Propagandas darbā izmantoja mutvārdu un uzskatāmo aģitāciju, presi, televīziju, radio, kino, kā arī iedzīvotāju praktiskas apmācības formas. Bija izstrādātas mācību programmas un metodiskie norādījumi atbilstošām iedzīvotāju kategorijām.
Speciālas CA mācību programmas apguva visu vispārizglītojošo skolu, profesionāli tehnisko skolu un augstskolu izglītojamie. Katrā augstskolā bija civilās aizsardzības katedra ar armijas amatpersonu priekšgalā.
Īpaši noformēta klases telpa Talsu vidusskolā, kur notiek civilās aizsardzības stundas, 1968.g.
Bērni pirmo reizi ar masveida iznīcināšanas ieročiem tika iepazīstināti jau otrajā klasē. Tālāk skolēni zināšanas padziļināja un pilnveidoja iemaņas aizsardzības līdzekļu izmantošanā 5. un 9.klasē, arī pionieru nometnēs. 3., 4., 6. un 8.klašu audzēkņi apguva tikai praktiskās iemaņas.
Foto no albuma - Valmieras rajona skolu pārbaudes CA jautājumos, 1980.gadi (LUMp 1727)
Civilās aizsardzības vadības punkti, sakaru un apziņošanas sistēma
1955.gadā, Rīgā, Jāņa Asara ielā, Grīziņkalna patvertnē izbūvēja kara laikam paredzētu Latvijas PSR civilās aizsardzības II pakāpes vadības punktu (platībā 1198 m², ar ietilpību 100 cilv.), kas bija paredzēts Latvijas PSR valdībai - Augstākās padomes, Ministru padomes, KP Centrālās komitejas darbiniekiem un telefonistiem.
Vadības punkts bija aprīkots ar plaša mēroga sakaru mezglu, nodrošinot tiešus telefona sakarus ar Latvijas pilsētām un Maskavu. Vadības punkts bija aprīkots ar autonomu energoapgādi, ūdensvadu, kanalizāciju, nodrošināts ar individuālo aizsarglīdzekļu un produktu rezervēm, medikamentiem, t.sk. joda tabletēm pret radioaktivitāti.
1957.gadā Siguldā, Miera ielā izbūvēja I pakāpes aizsardzības Latvijas PSR Civilās aizsardzības štāba ārpilsētas vadības punktu - 800 m² platībā, ar ietilpību 50 cilv., objektu rekonstruēja 1978.gadā.
CA štāba vadības punktā bija izvietota sakaru bataljona karaspēka daļa. Karavīri uzturēja, apkalpoja vadības punktu, šeit arī tika sagatavoti karavīri sakarnieki. No šī punkta uzturēja sakarus ar visiem vadības punktiem, visos iespējamos veidos – radio, telefona un telegrāfa.
LPSR CA štābu darbinieki CA mācību pārtraukumā, LPSR civilās aizsardzības štāba ārpilsētas vadības punktā, Siguldā, 1980.gadi (LUM 9474)
Latvijas PSR Civilās aizsardzības štāba pārskatā par 1962.gadu, sadaļā par Sakaru un apziņošanas sistēmu minēts, ka Republikā kopā darbojas 17 vadības punkti ar sakaru mezgliem, kas galvenokārt aprīkoti ar apziņošanas iekārtām. Uzskaitīts, ka Rīgā uzstādītas 82 sirēnas, Liepājā - 23, Daugavpilī - 24, Ventspilī - 6, republikas rajonos kopā - 50 sirēnas, to ieslēgšana paredzēta no pilsētu vadības punktiem. Minēts, ka republikā darbojas 30 galvenie vadības punkti un 8 rezerves punkti.
1976.gadā sāka būvēt Latvijas PSR valdībai paredzētu ārpilsētas vadības punktu Līgatnē - slepeno objektu “4.pārvaldes pansionāts” ( II pakāpes aizsardzības patvertne), ko ekspluatācijā nodeva 1978.gadā. Punkts atradās 80 km attālumā no Rīgas, 35 km attālumā no Cēsīm un 4 km attālumā no Līgatnes ciemata. Līdz tuvākajai dzelzceļa stacijai -12 km, līdz Rīga-Pleskava šosejai – 10 km. Patvertni izbūvēja 9 metrus zem zemes, kas spētu izturēt triecienviļņa jaudu līdz 3 kg/ cm² un to iekārtoja ar vismodernāko tā laika aprīkojumu, kas saglabājies līdz mūsdienām.
Sevišķi slepenais Latvijas Komunistiskās partijas CK, LPSR Augstākās Padomes, Ministru Padomes amatpersonu, operatīvo grupu un ministriju pārstāvju izvietošanas plāns ārpilsētas aizsargātajā vadības punktā masveida iznīcināšanas ieroču pielietošanas vai draudu gadījumā, 1980.gadi (LUM 8908)
1980.-tajos gados arī kategorētajās pilsētās Daugavpilī, Liepājā, Ventspilī, Jelgavā, Rēzeknē un Jūrmalā patvertnēs izvietoja vadības punktus. Kara draudu gadījumā Daugavpilij ārpilsētas vadības punkts atradās Kalupē, Liepājai - Durbē, Ventspilij – Zlēkās, Jelgavai – Viļānos.
Rīgas pilsētas rajonu Oktobra rajona ārpilsētas vadības punkts bija izvietots Saulkrastos, Proletāriešu rajona – Mālpilī, Kirova rajona – Ogrē, Maskavas rajona – Lielvārdē, Ļeņina rajona - Vecumniekos, Ļeņingradas rajona – Ķemeros.
Daudzos ārpilsētas vadības punktos bija pārtikas produktu un dzeramā ūdens rezerves, lai nodrošinātu autonomo darbību 15 diennaktis. Rezervju atsvaidzināšana notika regulāri pirms produktu derīguma termiņa beigām, šos produktus realizēja tirdzniecībā. Vadības punktus izmantoja arī mācību laikā.
Pavisam Latvijas PSR bija 35 ārpilsētas rezerves vadības punkti.
Par apziņošanas sistēmu
Viens no svarīgākajiem pasākumiem iedzīvotāju aizsardzībā ir savlaicīga apziņošana un informācijas sniegšana par reālo apdraudējumu, tā iespējamo attīstības perspektīvu un nepieciešamo rīcību attiecīgā situācijā.
Sirēnu un citu signalizācijas līdzekļu iedarbināšana nozīmē brīdinājuma signālu «Uzmanību visiem!». Dzirdot trauksmes signālu iedzīvotājiem jāieslēdz radio, radiotranslācijas un televīzijas uztvērēji, lai noklausītos ārkārtēju informāciju.
Vienprogrammas radiotranslācijas tīkla uztvērējs Zenit-301, 1978.gads. (LUMp 1754)
Sirēnas varēja ieslēgt no republikas vadības punkta visā valstī vienlaicīgi, vai attiecīgajā rajonā (pilsētā) atsevišķi, kā arī no vietējā vadības punkta vietējā mēroga avārijas gadījumā.
Iedzīvotāju apziņošanu veica attiecīgi CA štābi, izmantojot pilsētās un lauku rajonos uzstādītās elektrosirēnas, kā arī raidot informāciju radio un televīzijas kanālos. Apziņošanai plānoja izmantot arī attiecīgus transportlīdzekļus.
Kara vai katastrofas draudu gadījumā iedzīvotāju apziņošana bija paredzēta, izmantojot 1790 sirēnas, radio un televīziju. Vienu no modernākajām PSRS apziņošanas sistēmām republikā izveidoja 1983.-1986.g., bet ekspluatācijā nodeva 1989.gadā.
Iedzīvotāju apziņošanas elektriskā sirēna S-40 C-40 CA mācību pilsētiņas Sužos (Rīgas rajons) poligonā, 1980.gadi (LUM 9388)
Iedzīvotāju evakuācijas pasākumi
Latvijas PSR kara draudu gadījumā bija plānots visus iedzīvotājus no Rīgas un republikas pakļautības (kategorētām) pilsētām evakuēt uz lauku rajoniem ar vilcieniem, automašīnām un ejot kājām, kā arī ar ūdens transportu.
Atkarībā no iedzīvotāju skaita Latvijas PSR katrai pilsētai bija noteikts iedzīvotāju evakuācijas termiņš no 12 līdz 24 stundām. Lai organizēti veiktu evakuāciju, katrā uzņēmumā un valsts iestādē bija izveidotas evakuācijas komisijas, kas veidoja un uzturēja iedzīvotāju evakuācijas sistēmu un sadarbojās ar lauku rajonu attiecīgām evakuēto pieņemšanas komisijām regulāri saskaņojot evakuēto izmitināšanu. Evakuācijas komisijas risināja arī evakuācijas veikšanai nepieciešamā transporta nodrošināšanas jautājumus.
Prioritāri plānoja slimnīcu, skolu un bērnudārzu, kā arī dažu iestāžu savlaicīgu evakuāciju. Piemēram, Rīgas pilsētas Izpildkomitejas darbiniekus bija plānots evakuēt uz Siguldu, kur izvietot pēc visu Siguldas dzīvokļu iemītnieku sablīvēšanas.
Analoģiski plāni civiliedzīvotāju evakuēšanai pēc stundu grafikiem no pilsētām tika sastādīti visām rūpnieciski attīstītām apdzīvotām vietām. Bija aprēķināti visi transporta, degvielas, pārtikas produktu resursi- un izveidotas atbilstošas materiālās rezerves. Pat ēdnīcu pavāri bija uzskaitē un viņiem bija sagatavoti konkrēti norīkojumi uz kādu pārvietojamo ēdināšanas punktu saskaņā ar civilās aizsardzības plānu kara draudu apstākļos.
Savlaicīgas evakuācijas aprēķins. Materiāls no Latvijas PSR štāba izstrādātā Slepenā - Evakuācijas pasākumu plāna Latvijas PSR kara laikam, 1988.gads (LUM 8912)
Bija paredzēta arī jaunu aizsargbūvju un pretradiācijas patvertņu celtniecība. Priekš tam savlaicīgi tika sagatavoti attiecīgi materiāli. Bija plānota arī jaunas strādājošo maiņas piegāde no lauku rajoniem uz darba vietām pilsētā, kā arī no pilsētas uz laukiem.
Iedzīvotāju kolektīvā un individuālā aizsardzība
Laikā no 1940. līdz 1990.gadam aizsargbūves dzīvojamajās mājās un rūpniecības uzņēmumos tika uzturētas darba kārtībā. Uzņēmumu attīstības gaitā būvēja jaunas patvertnes, paredzot strādājošo lielākās maiņas aizsardzību. Patvertņu būvniecību un ekspluatācijas kārtību regulēja būvnormatīvs un instrukcija. Patvertnes galvenokārt tika būvētas republikas pilsētās ar attīstītu ražošanu un ievērojamu iedzīvotāju skaitu. Patvertņu būvniecību finansēja no valsts budžeta līdzekļiem.
Visi republikas iedzīvotāji bija 120 % apjomā nodrošināti ar induviduālajiem aizsardzības līdzekļiem (gāzmaskām, bērnu aizsargkamerām, respiratoriem), kā arī radiācijas mēraparatūru. Minētie aizsarglīdzekļi glabājās speciālās rajonu vai starprajonu noliktavās. Gāzmasku izsniegšana iedzīvotājiem bija plānota 12 stundu laikā. Gāzmasku izmantošana bija paredzēta ķīmisko indīgo vielu pielietošanas gadījumā, kara laikā. Lielākajos uzņēmumos gāzmaskas glabājās tieši uzņēmumos un tika plānots tās izsniegt kara draudu gadījumā. Pēc 1990.gada gāzmasku piegāde no Krievijas bija pārtraukta; arī daudzām gāzmaskām derīguma termiņš bija beidzies. Toreiz netika risināti jautājumi par jaunu gāzmasku iegādi. Sakarā ar daudzu rūpniecības uzņēmumu privatizāciju, daļa gāzmasku tika iznīcinātas un nonāca pat tirgū.
Bērnu gāzmaska, 1980.gadi
Pēc avārijas Černobiļas atomelektrostacijā, Ukrainā , Armēnijā notikušās zemestrīces (Par Černobiļas AES avāriju) un vairākām citām lielām katastrofām ar ievērojamu upuru skaitu, 1980.gadu beigās CA pārorientēja gatavībai likvidēt avāriju un katastrofu sekas.
Civilās aizsardzības reogranizācija pēc Valstiskās neatkarības atjaunošanas
Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā civilā aizsardzība tika reorganizēta, ņemot vērā konkrētos vietējos apstākļus un iespējamos apdraudējumus.
1991.gadā uzsākta civilās aizsardzības sistēmas reorganizācija, uz Latvijas Republikas Civilās aizsardzības štāba bāzes izveidots Civilās aizsardzības operatīvais centrs, ar 1992.gada 15.decembra LR Augstākās padomes lēmumu pārdēvēts par LR Civilās aizsardzības centru.
1992.gada 15.decembrī pieņemts likums „Par Latvijas Republikas civilo aizsardzību”.
No 1993.gada LR Civilās aizsardzības centrs strādā Aizsardzības ministrijas pārraudzībā, bet 1996.gada septembrī tas pāriet Iekšlietu ministrijas pārraudzībā.
Ar 1998.gada 21.maijā pieņemtajiem Grozījumiem likumā „Par Latvijas Republikas civilo aizsardzību”, civilās aizsardzības sistēma tiek integrēta Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta sastāvā, 1998.gada 31.jūlijā tiek izveidota Ārkārtējo situāciju gatavības plānošanas pārvalde (ĀSGPP).
Pilnveidojot Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta darba organizāciju no 2000.gada 01.aprīļa tiek izveidota - VUGD Civilās aizsardzības pārvalde, no 2002.gada 01.oktobra - VUGD Galvenā civilās aizsardzības pārvalde, no 2006.gada 01.februāra - VUGD Civilās aizsardzības pārvalde.
2007.gada 1.janvārī stājās spēkā jaunais Civilās aizsardzības likums, nosakot civilās aizsardzības sistēmas struktūru, organizāciju, galvenos uzdevumus, vadību, finansēšanu, valsts iestāžu, pašvaldību un komersantu uzdevumus civilās aizsardzības jomā (Likums zaudējis spēku ar 2016.gada 1.oktobri).
2016.gada 1.oktobrī stājās spēkā jaunais Civilās aizsardzības un katastrofas pārvaldīšanas likums , kura mērķis ir noteikt tiesiskos un organizatoriskos civilās aizsardzības sistēmas darbības un katastrofas pārvaldīšanas principus, lai iespējami maksimāli nodrošinātu cilvēku, vides, infrastruktūras un īpašuma drošību un aizsardzību.
VUGD Civilās aizsardzibas pārvaldes priekšnieki
| no 2023.g. | Uldis Ķevers |
| 2018.-2023. | Ivars Nakurts |
| 2013.-2018. | Mārtiņš Baltmanis |
| 2010.-2012. | Vilis Students |
| 2006.-2010. | Maigurs Ludbāržs |
| 2003.-2006. | Jurijs Kisļaks |
| 1988.-2003. | Aivars Mednis |