Ēriks Jaškuļs:
“Dega māja, cilvēki no augšējā stāva vairs nevarēja tikt ārā. Nokļuvu līdz dzīvoklim. Tajā atradās vīrietis, sieviete, bērns un kucēns. Vaicāju, kuru lai glābju pirmo. Kā parasti- vīrietis teica, ka viņš esot jāglābj vispirms. Jā, vīrieši allaž grib glābties pirmie- pat rauj nost gāzmasku, lai tikai paši paliek dzīvi. Apsēju viņam glābšanas virvi un nolaidu pa logu. Tobrīd sievietei sākās histērija. Vajadzēja iegāzt vieglu pliķi, lai varētu uzlikt glābšanas virvi un pateikt, ka jālaižas lejā. Septiņgadīgā meitenīte sāka rupji kliegt uz māti: lec, tu… es arī gribu glābties! Meitenīte gatavojās- bet tikai kopā ar savu vilku sugas kucēnu. Tas man patika. Es saku: “Tu laidies lejā, tad es virvi piesiešu pie radiatoriem un tev sekošu”. Meitenīte atbild: “Nekas tev neiznāks, mums ir krāsns apkure”. Tad arī es sāku smieties. Ilgi, protams, ne. Laidu lejā meitenīti ar suni. Virvi piesēju pie dīvāna kājas un laidos pats. Dīvāna kāja nenolūza…”
(Fragments no 1994.gada 5/6 numura avīzes “Ugunsdzēsējs” redaktores Solveigas Smiltenes intervijas)