Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžas docents, pulkvežleitnants Vitālijs Zaharovs:
… 2013. gada 21. novembrī atpūtos mājās pēc grūtas darba dienas, kad notika traģēdija Zolitūdē, kur zem “Maxima” veikala sagruvušā jumta drupām, pēc masu mediju pirmās informācijas, varēja atrasties līdz 300 cilvēkiem. Šaubīties nebija laika, zvanu priekšniekam, apstiprināta visu dienesta resursu mobilizācija glābšanas darbu veikšanai notikuma vietā. Braucu uz traģēdijas vietu. Uzvelku ugunsdzēsēja glābēja aizsargtērpu, savu mobilo telefonu atstāju štāba automašīnā, jakas kabatā. Turpmākais - “vienkārši” darbs, izglābtas un neizglābtas cilvēku dzīvības, bez romantikas un sentimenta.
Jau pēc pusnakts, atgriežoties pie štāba automobiļa pēc piecu - sešu stundu nepārtraukta darba nogruvuma zonā konstatēju, ka telefonā man ir 45 neatbildēti zvani. Zvanījusi sieva. Pārzvanu, mierinu, stāstu, ka glābjam daudz cilvēku (sieva man ir varonis - 20 gadus laulībā ar ugunsdzēsības glābšanas dienesta virsnieku).
Televīzijas informācijas dienests bija paziņojis, ka sakarā ar pastāvīgu nogruvumu risku, bīstamajā zonā uz laiku turpinās strādāt tikai neliela glābēju vienība, ne vairāk, kā 5 - 10 cilvēku sastāvā. Sieva iedomājās, ka vīrs, kā notikuma vietā vienīgais ārsts ar ugunsdzēsēja sagatavotību, pavisam noteikti, šobrīd strādā šī “desmitnieka”sastāvā.
Vaicāju sievai: “Ko tu darīji, kad uzzināji par notikušo?” Atbild: “Visu nakti aizlūdzu par Tevi un Taviem biedriem, lai atgrieztos dzīvi”. Paldies Viņai, noteikti palīdzēja! Pēc tam notika vēl trešais konstrukciju nogruvums…
Nobeigumā gribu novēlēt visu pasaules glābēju sievām: “Neaizmirstiet aizlūgt par saviem vīriem! Bieži vien jūsu lūgšanas un biedra plecs ir viss, uz ko atliek cerēt”.
Lai mūs visus sargā Dievs!”
( No Biedrības “Zolitūde 21.11” 2015.gada oktobrī izdotās Zolitūdes traģēdijas upuru piemiņas grāmatas “21/11 Atceries Zolitūdi”)