20.gs. 90.tajos gados IeM Ugunsdzēsības pārvaldes Mācību centra, vēlāk Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta departamenta Ugunsdrošības tehniskās skolas priekšnieka, vēlāk - VUGD priekšnieka, atvaļināta ģenerāļa Aivara Straumes pārdomas pirms 23 gadiem par ugunsdzēsēja profesijas standartiem:
“Ugunsdzēsējam jāpiemīt cilvēkmīlestībai, jo mūsu galvenā funkcija, galvenais pienākums ir- glābt cilvēkus. Bez cilvēkmīlestības to nevar izdarīt, tāpat kā bez sirsnības. Jāvar cilvēkam nelaimē darīt labu, steigties palīgā. Zaglis cilvēkam var daudz ko nozagt, bet daudz kas arī paliek. Diemžēl, ugunsgrēks paņem visu. Cilvēks var visu mūžu krāt, likt kapeiku pie kapeikas, un tas viss var piecās minūtēs sadegt. Ugunsdzēsējs nevar pildīt savus pienākumus, ja viņa raksturā ir bezatbildība, absolūta vienaldzība pret citu cilvēku bēdām. Un vēl - ugunsdzēsējam jābūt fiziski spēcīgam, labi sagatavotam. Jāmīl sava profesija. Tas taču visiem zināms, ka mīlestība ir virzošais spēks. Mīlestība uz profesiju liek to iepazīt un apgūt no dažādām pusēm. Ja mūsu valsts ātrāk ķļūs ekonomiski spēcīgāka, tad tās iedzīvotāji būs vairāk ieinteresēti, lai tās materiālās un kultūras vērtības, ko viņi radījuši vai kas pieder viņiem, ugunsdzēsēji saglābtu. Tad arī vairāk tiks domāts par ugunsdzēsēja materiālo nodrošinātību…”