Attēlā  fotogrāfijās Andi Lunts un īss apraksts

Atmiņās dalījies Andis Lunts, pulkvežleitnants, Ugunsdzēsības Sporta meistars, Latvijas ugunsdzēsības sporta izlases komandas loceklis, daudzkārtējs Latvijas un Baltijas valstu čempions ugunsdzēsības sportā, Ugunsdzēsības štāba operatīvais dežurants, vēlāk- Operatīvi taktiskās nodaļas priekšnieka vietnieks, ar lielu gribasspēku, pašsavaldīšanos, mērķtiecību, drošsirdību apveltītais, vienas no Latvijā kuplākajām ugunsdzēsēju dinastijām pārstāvis:

“1989.gada 8.jūlija agrā rītā pulksten 4.30 atskanēja trauksmes signāls. Vecrīgā, blakus Politehniskajam institūtam, dega dzīvojamā māja. Izbraucām uz notikuma vietu nekavējoties. Uzģērbjot aizsargtērpu, kopā ar saviem palīgiem es veicu ugunsgrēka izlūkošanu. Dega daudzstāvu nama bēniņi. Pēc izlūkošanas izrīkoju Rīgas ugunsdzēsības daļas ugunsgrēka lokalizācijai: pretdūmu posmiem ieņemt pozīcijas bēniņos aiz brandmūriem un ar ūdens stobriem nepieļaut uguns tālāku izplatību.  Izšķirošajā dzēšanas virzienā, bēniņu iekšpusē, nolēmu pats uzņemties cīņu ar uguni. Nākt talkā un kopīgi veikt šo sarežģīto uzdevumu pieteicās mans palīgs. Divatā uzlikām elpošanas aparātus un gājām iekšā bēniņos… Rokās mums bija nopietns ierocis- ugunsdzēsības stobrs. Kā izrādījās, šoreiz ar vienu stobru bija par maz. Liesmu mēles mūs aplenca no visām pusēm. Lai arī mēs lējām ūdeni sev virsū un izmisīgi cīnījāmies ar liesmām, nācās atkāpties. Bija vajadzīga vēl citu posmu palīdzība. Es piesedzu savu pārinieku no mugurpuses un mēs lēnām atkāpāmies. Kad pārinieks pazuda bēniņu durvīs, otrā telpas galā ugunsdzēsēji no ārpuses uzlauza jumta segumu. Virpuļveida karstā gaisa vilnis notrieca mani no kājām, izraudams no rokām stobru. Biju palicis viens guļus uz grīdas degošajos un piedūmotajos bēniņos. Kā tikt ārā no dzīvībai bīstamās zonas? Virs sevis ieraudzīju jumta lūku. Attaisīju to un mēģināju izkļūt uz jumta. Nevarēju, jo traucēja skābekļa izolējošais elpošanas aparāts. Liesmas apņēma mani no visām pusēm. Acumirklī izlēmu nomest aparātu, aizturēt elpu un izkļūt uz jumta. Tā arī darīju. Nometot elpošanas aparātu, pazaudēju cimdu. Atspiezdamies pret ugunī nokarsēto jumtu, pa lūku izkļuvu ārā un nekavējoši pametu šo nāves zonu. Tikai pēc tam sapratu, ka mana kreisā roka ir apdegusi, jo bez  cimda, ar kailu roku biju pieķēries ugunī nokaitētai skārda jumta virsmai. Kas bija pēc tam? Ugunsgrēku nodzēsa, bet mani hospitalizēja.”

(No laikraksta “Ugunsdzēsējs” Nr.11/12 (163/164) 1994.g.)