Ugunsdzēsēja no dinastijas vairākās paaudzēs Vladislava Nevjadomska atmiņu fragments par Rīgas profesionālajiem ugunsdzēsējiem līdz 1940. gadam
“Vecākie ļaudis vēl atminas viesuļainos ugunsdzēsēju izbraukumus. Redzot tuvojoties ugunsdzēsējus, no bruģa nozuda viss dzīvais! Kustības ātrums bija neierobežots. Tas nav ierobežots arī pašlaik, bet atšķirība ir tā, ka līdz 1940. gadam, dzirdot ugunsdzēsēju zvanu un sirēnu skaņas, viss braucošais transports piebrauca ceļmalā un apstājās, palaižot garām ugunsdzēsēju vai avārijas transportu! Šo satiksmes noteikumu nepildīšana tika bargi sodīta.
Līdz 1924.gadam visas Rīgas ugunsdzēsēju nodaļas bija apgādātas ar ugunsdzēsēju automobiļiem.
IV ugunsdzēsības nodaļas (Hanzas ielā 5, Rīgā) cilvēku skaitliskais sastāvs bija šāds: viens I ranga kapteinis, divi II ranga kapteiņi, četri vecākie ugunsdzēsēji, 42 dzēsēji un 8 šoferi. Vienas maiņas pilns sastāvs bija 28 cilvēki. Saimnieciskais darbs, sākot ar ugunsdzēsēju mašīnu remontu, un beidzot ar puķudobju laistīšanu un nezāļu ravēšanu, nerunājot par mācībām un izbraukšanu pēc trauksmes, tika veikts ar ugunsdzēsēju rokām! Cilvēki strādāja cītīgi, pedantiski un akurāti. Tā nebija parasta darba vieta, bet- otra sava māja. Ugunsdzēsējs pusi no sava laika pavadīja šeit un visam te vajadzēja būt ne tikai tīram, bet arī gaumīgam un skaistam. Tā tajos laikos bija pieņemts un par to ne tikai maksāja kārtīgu algu, tas bija arī goda pilns darbs. Cilvēki mācēja strādāt un atpūsties!
Pamēģini tikt ugunsdzēsējos! Kandidāts uz šo prestiža amatu milzīgā konkursā tika atlasīts, tam sekoja speciāla pārbaude un pusgadu viņš bija tikai kandidāts. Viņu skoloja paši darbinieki, no jaunā taču bija atkarīga viņu pašu dzīvība. Tam sekoja lielā pārbaude. Ne jau kaut kādus taktiski tehniskos datus, bet tieši praktiskai darbībai, cilvēks taču izvēlējās nevis darba vietu, bet profesiju visai savai dzīvei. Tā bija un tā jābūt!”