No ugunsdzēsēja Spodra Kurmiņa atmiņām par 1974.gada 17.septembrī Grīvas masīva Pārdaugavā 5 stāvu “hruščovkas” pagrabā notikušā ugunsgrēka dzēšanu:
“Solīti pa solītim kāpjam lejā pagrabā. Jau pēc dažiem soļiem priekšā neko nevar saskatīt. Dūmi ir tik blīvi, ka pat spēcīgā luktura gaisma nespēj izlauzties ne par pēdu. Lēnām, turēdamies pie pagraba sienas, virzāmies arvien dziļāk pagrabā. Ar katru soli palielinās karstums. Grūtāk, arvien grūtāk kļūst elpot maskā. Ieelpotais gaiss tik karsts, ka svilina rīkles galu. Ieelpošana kļūst ātrāka- sāka darboties plaušu automāts. Mēģināju elpot viegli un vienmērīgi, bet tas neko nepalīdzēja. Likās, ka tūlīt skābekļa aptrūks. Arī zem aizsargmaskas svila seja. Deniņus dauzīja neredzami veseri. Pieaugošais karstums spieda virzīties tālāk četrrāpus. Vienu brīdi gribējās līst atpakaļ, noraut no sejas masku, lai ieelpotu kaut vienu malku svaiga gaisa… Jutu, ka maniem biedriem, kuri līda aiz manis, neklājās vieglāk. Svelme kļuva tik neciešama, ka bijām spiesti uz priekšu līst jau guļus. Bija mirkļi, kad likās: nu vairs nekāds spēks mani nedabūs uz priekšu. Bet, sajūtot biedrus aiz sevis, tomēr spēks atradās. Un tur, cauri biezajiem dūmiem un svelmei, varēja jau samanīt sarkanīgu atspīdumu un skaļus sprakšķus. Spēcīgas ūdens strūklas cirtās ugunī. Visapkārt mums virmoja plaucējošu tvaiku masa. Tā līda katrā apģērba spraugā un sīvi svilināja.
Pēc intensīva darba uguni ierobežojām un tad degšanu likvidējām. Nomocījušies, slapji no sviedriem un lietā ūdens, izlīdām no pagraba. Izskats bija briesmīgs, sodrējos nosmērējušies, līdzinājāmies velniem. Pat aizsargķiverēm bija atlupusi krāsa un gumijotajās elpošanas aparātu sejas maskās parādījušās plaisas. Norāvām no sejas maskas, alkatīgi rāvām plaušās tīro, vēso rudenīgo gaisu. Pagāja labs brīdis, kamēr atguvāmies.
Tajā dežūrā mums vēlreiz nācās izbraukt un dzēst ugunsgrēku, tikai vēlā naktī atgriezāmies savā komandā. Kamēr savedām kārtībā mašīnas un apkopām sevi, sāka aust jauna diena”.