No atvaļinātā pulkveža, 1963. – 1970.gg. Iekšlietu ministrijas Ugunsdzēsības pārvaldes priekšnieka Romāna Baranovska atmiņām par dienestu ugunsdzēsībā padomju laikā:
“Būdams priekšnieka amatā, braucu uz lielākajiem ugunsgrēkiem. Ja viss bija kārtībā, neiejaucos, taču, ja stāvoklis kļuva kritisks, uzņēmos darbu vadību. Par visu vajadzēja atskaitīties vietējiem priekšniekiem, kuri pēc tam zvanīja uz Maskavu. Ja bija lielāks ugunsgrēks, bija jāveic ekspertīzes. Kad netikām galā paši, brauca speciālisti no Maskavas. Padomju gados katrs trešais papīrs skaitījās slepens. Formāli ugunsgrēku nebija, par tiem nedrīkstēja ne stāstīt, ne fotografēt. Arī ugunsgrēku skaits gadā bija slepena informācija. Daži ugunsgrēki atmiņā palikuši īpaši. Piemēram Zujevu (Ugunsdzēsības pārvaldes priekšnieks pirms R. Baranovska) noņēma no amata pēc ugunsgrēka filharmonijā. Mani – pēc strēlniekiem (Strēlnieku piemineklis). Piesēja politisko lietu. Togad Ļeņinam bija 100 gadu jubileja, un uzskatīja, ka strēlnieku piemineklis izpostīts tīši. Pagaidu šķūnī, kur veidoja pieminekli, aukstā laikā darbojās apsildāmais agregāts, kas sprāga un izraisīja ugunsgrēku. Mani noņēma partija. Ministrs jau aizstāvēja, bet arī viņam iedeva rājienu…”