Atmiņās dalījies atv. kapteinis Ābrams Kaplāns, bijis dzēsējs, vecākais telefonists, gāzes un dūmu dienesta vecākais speciālists, nodaļas komandieris, sardzes priekšnieks, Centrālā ugunsdzēsības sakaru punkta vecākais dispečers:
“Par savu galveno un visatbildīgāko ugunsgrēku sava dienesta laikā, kura dzēšanā man iznāca piedalīties un vadīt dzēšanu, uzskatu ugunsgrēku bērnu namā Kandavas ielā 2/4 1968.gada 7.janvārī. Bija svētdiena, uzsnidzis dziļš sniegs un pamatīgs sals. Es dienēju 5.daļā par 3.maiņas sardzes priekšnieku. No sardzes personālsastāva šajā tik liktenīgajā dienā neviens neslimoja, nebija atvaļinājumos un ierindā bija 15 labi apmācīti un spēcīgi vīrieši. Plkst.16.04 atskanēja trauksme, attālumu līdz izsaukuma vietai veicām dažās minūtēs. Kad piebraucām pie degošā nama, ieraudzījām pūli, kas sagaidīja mūs ar kliedzieniem “Tur bērni deg” un norādīja uz otro stāvu. Bija izsists logs, pa logu plūda biezi dūmi, zem loga bija uzstādītas pašizgatavotas kāpnes. Vēlāk uzzinājām, ka kurinātājs pieslēja kāpnes un mēģināja iekļūt telpās, taču nesekmīgi, dūmi bija asi, indīgi, un bija spiests atkāpties. Pieskrēju pie pūļa, izdzirdējis, ka telpā atrodas bērni, sajutu, ka mani nervi sasprindzinās līdz pēdējam. Daudz nedomādams uzkāpu pa kāpnēm un pēc dažām sekundēm biju sadūmotajā telpā. Dzirdēju, ka kaut kur dziļumā skaļi sprakst uguns. Ievilcis dažus malkus indīgos dūmus jutu, ka smoku. Vēlāk, pārdomājot savu rīcību sapratu, ka rīkojos nepareizi, bet tajā mirklī impulsīvi steidzos ātrāk iekļūt degošā istabā, kur iet bojā bērni, lai viņus glābtu, katra sekunde ir dārga. Pa to laiku mašīnas piebrauca pie nama. Izbāzis galvu pa logu un ievilcis plaušās svaigu gaisu devu rīkojumus: 1.nodaļai izvilkt KIPus (skābekļa izolētie elpošanas aparāti), doties pa kāpnēm ar ūdens stobru, lai glābtu bērnus, 2.nodaļai pa iekšējām kāpnēm ar stobru dzēst ugunsgrēku, šoferim Vidžum pa rāciju paziņot paaugstinātu ugunsgrēka rangu Nr.2 un nekavējoši izsaukt ātro palīdzību. Kamēr 1.nodaļa uzvilka KIPus, zem savām kājām caur dūmiem ieraudzīju kādu tumšu priekšmetu. Noliecos un sataustīju bērna augumu, pacēlu bērnu un pienesu pie loga. Šoferis Vidžis uzkāpa pa kāpnēm un nonesa samaņu zaudējošo bērnu pagalmā. Nervu saspīlējuma dēļ pārāk stipri rāvu vaļā logus, viens stikls saplīsa un iegrieza man rokā, bet tam šinī izšķirošajā brīdī nepievērsu uzmanību. Pa to laiku 1.nodaļas vecākais dzēsējs Pelsis ar stobru un dzēsējs Rudzītis iekāpa pa kāpnēm verandā. No otras puses pa iekšējām kāpnēm, dzēšot uguni, virzījās 2.nodaļa: nodaļas komandieris Inta, dzēsēji Gržibovskis, Borsukovs, Korabļovs. Biezie dūmi izklīda, elpot kļuva vieglāk. Pie verandas izejas pie sliekšņa bez samaņas gulēja otrs bērns. Viņu iznesa svaigā gaisā. Iegājām telpā pretim guļamistabai, šeit uz grīdas atradām gulošus bez samaņas četrus bērnus. Otrās mašīnas šoferis Korabļovs, padevis 2.nodaļai ūdeni, pēc savas iniciatīvas uzkāpa pa ārējām kāpnēm, un no telpas pretim guļamistabai iznesa divus bērnus un vēl katrs divus bērnus Rudzītis un Korabļovs. Rūpīgi pārbaudījām visas telpas, bet vairāk bērnus neatradām. Kad atbrauca pārējās garnizona daļas un Ugunsdzēsības pārvaldes vadība, visi bērni bija izglābti un uguns apdzēsta. Izrādījās, ka samaņu bija zaudējuši astoņi bērni vecumā no sešiem līdz astoņiem gadiem. Diemžēl, viens bērniņš bija miris.
Par ugunsgrēka dzēšanu bērnu namā ar medaļu “Par drošsirdību ugunsgrēkā” apbalvoja Korabļovu, Rudzīti un mani, pēc manām domām, cienīgi saņemt šo medaļu bija visi mūsu daļas 3.maiņas ugunsdzēsēji”.