1986.gadā Ainars Upenieks dienēja Ļvovas PSRS IeM Operatīvā pulka (k.d Nr.3238) Pirmā bataljona 3.rotā (Ukrainā), pēc atvaļināšanās no obligātā militārā dienesta bija VUGD Saldus brigādes ugunsdzēsējs glābējs.
A.Upenieks atceras: “1986.gada 28. aprīļa vakarā pulkā izsludināja kaujas trauksmi. 29.aprīļa rītā personālsastāvs devās uz dzelzceļa staciju, gatavībā bija arī mobilā tehnika. Nākamajā rītā pulks ieradās Kijivā un tālāko ceļu līdz apmešanās vietai mēroja ar savu motorizēto tehniku, līdz apstājās skaista meža ieloka pļaviņā, kur iekārtojām nometni.
Tur arī uzzinājām, ka notikusi avārija Čornobiļas AES. Pulks izveidoja kontroles posteņus un organizēja pirmās patruļas, bāzē palikušiem kareivjiem informāciju par darbības veidu, mērķi un posteņiem, neizpauda.
Augstā radioaktīvā piesārņojuma dēļ nometnes vietas mainīja četras reizes, tad arī atskārta ka teorija, ko gadu desmitiem mācīja rīcībai kodolkara gadījumā - nekam nederēja…”
Vēlāk Ainars piedalījās ciematu viensētās palikušo cilvēku evakuēšanā Čornobiļas AES 30 km zonā. Ainars no mājokļiem izveda 187 cilvēkus, vairākus iznesa uz rokām. Vēlāk šajās viensētās ieradās milicijas darbinieki un nošāva palikušos dzīvniekus un mājlopus.
1986.gada nogalē Ainaru uz glābšanas darbiem nosūtīja otro reizi. Tad dienests jau bijis vieglāks, jo marodierisms un laupīšanas bija izskaustas. Viņu papildus nozīmēja arī par kurinātāju bataljona štābā, t.k. lielākā problēma pēc radiācijas piesārņojuma toreiz bija aukstums, salam sasniedzot pat līdz –30 grādiem.